Diemžēl, bet fakts Komentārs:
Tīna Kravale* -
2010-08-03 23:32 Es atvados no savas brīvības,
No savas dvēseles tīrības,
Lai saprastu, ko pazaudēju,
Es sevi nogremdēju.
Es atsakos no spārniem,
No mērķiem tāliem,
No savām cerībām
Un dzīves vērtībām.
Es pieļauju kļūdu pēc kļūdas,
Bez izvēles grūtas,
Es saku sirds balsij-Nē
Neskatos savā pagātnē
Un nebaidos palikt vienatnē,
Par sevi nespēju valdīt,
Jo jāmāk katrs mirklis baudīt,
Nekas, ka vēlāk jutīsies slikti,
Šie dzīves likumi nemaz nav tik strikti,
Mēs atdodam savu laimi,
Un kļūstam pārāk naivi,
Iemīlamies pārāk grēkos,
Kuri ļauj mums katru dienu justies kā svētkos,
Mēs pazaudējam savu prieku,
Par katru mazo nevajadzīgo nieku.
2.jūlijs, piektdiena
Kāda gan netaisnība – kad Latviju beidzot ir sasniegusi vasara un lielais karstums klāt, mēs dodamies prom uz aukstajām zemēm jeb aiz Ziemeļu polārā loka ar līdzi sapakotiem džemperiem un cimdiem. Vidusjūras karstās pludmales lai paliek ziemas mēnešiem, un, galu galā, ir grēks neapskatīt tepat kaimiņos esošo Norvēģiju.
Mūsu kempers no paša rīta jau ir izbraucis no Liepājas gala, bet mēs tikmēr iepērkam 2 nedēļām nepieciešamos pārtikas krājumus. Pārtikas saraksts ir uz divām A4 lapām un knapi satilpst trīs lielajos Maxima ratos. Šķiet, ka badā mēs nenomirsim, un, zinot Skandināvu pārtikas cenas, labāk, lai paliek pāri nekā pietrūkst. Kempera sapakošana un piekraušana aizņem pāris stundas un sāk šķist, ka pašiem, ekstrēmi noskaņotajiem braucējiem, vairs nepietiks vietas, kā nekā kopā esam 6 līdzbraucēji sapakojušies ar makšķerēm, to ekipējumu, grilu, teltu, piepūšamajiem matračiem, guļammaisiem un vēl un vēl...
|